Sveta Krusta draudze Sveta Krusta baznīca

Melburnas Latviešu evaņģēliski luteriskā draudze

Melbourne Latvian Evangelical Lutheran Congregation

 

"Pazīstot Dievu, mēs sekojam Jēzum, lai mīlētu un kalpotu citiem."


LVAUS

Mācītājs Dainis Markovskis – 20 gadi, kalpojot

2014-07-18

Mācītājs Dainis Markovskis atskatās uz 20 nokalpotiem gadiem – dažādās vietas un dažādās pasaules malās. Esam aicinājuši viņu uz nelielu sarunu.

Ilze Nāgela: 1994. gada 28. jūlijā tiki ordinēts par mācītāju. Jau vairākus gadus esi Austrālijā. Kā šeit nokļuvi?

Dainis Markovskis: (Protams, ka ar lidmašīnu!) 2010. gada janvārī, kad cītīgi gatavojos eksāmenam Latvijas Universitātes maģistratūrā, saņēmu no sava kolēģa e-pastu ar īsu informāciju, ka Melburnas Latviešu evaņģēliski luteriskā Svētā Krusta draudze izsludina konkursu uz mācītāja vakanto vietu. Skaidri atceros, kad biju izlasījis šo ziņu, paskatījos ārā par logu. Sniga pasakaini pūkains sniedziņš, un ārā temperatūra bija apmēram –7°C; visapkārt sasnidzis balts, bet spīdēja spoža saule. Austrālija! Melburna? Un kāpēc gan ne? Pie sevis domāju: „Varbūt šī ziņa ir nākusi tieši īstajā laikā?“ Tieši dažas nedēļas iepriekš man beidzās līgums ar Latvijas Nacionāliem Bruņotajiem Spēkiem (NBS) kā Sauszemes Spēku brigādes vecākajam kapelānam, un arī pirms gada man beidzās kalpošana Rīgas Mārtiņa draudzē, tāpēc biju pārdomās, kur un kādā veidā labāk turpināt savu kalpošanu.

Divas dienas biju lūgšanās, pārdomās un sarunās ar ģimeni, un jau trešajā dienā biju skaidri izlēmis, ka pieteikšos uz vakanto Melburnas Svētā Krusta draudzes mācītāja amatu. Tad arī sekoja visas Melburnas Sv. Krusta draudzes mācītāja aicināšanas komisijas (MAK) pieteikšanās procedūras. Tad beidzot arī pēdējā atlases kārta, kad 2010. gada jūlijā un augustā biju uzaicināts uz Melburnas Svētā Krusta draudzi, lai varētu labāk iepazīties, kā arī pie reizes apciemot citas Austrālijas latviešu draudzes. Par šo iespēju esmu no sirds pateicīgs toreizējam prāvestam Kolvinam Makfersonam (Colvin S. MacPherson) un ALELDA, ka varēju šajās 50 dienās iepazīties ar Austrālijas latviešu draudzēm un Austrāliju. Tas bija brīnišķīgs un neatkārtojams laiks un pieredze! Un visbeidzot: 2010. gada 28. novembrī Melburnas Sv. Krusta draudzes ārkārtas pilnsapulcē, balsojumā par nākamo mācītāju, man par lielu un patīkamu pārsteigumu, – draudze izvēlējas mani!

I.N.: Kad kļuvi par mācītāju?

D.M.: Par pilntiesīgu mācītāju kļuvu 1994. gada 28. jūlijā, kad Rīgas Doma baznīcā tiku ordinēts. Lai gan varētu teikt, ka mana aktīvā kalpošana sākās jau krietnu laiku agrāk. 1991. gada 4. oktobrī – Pļaujas svētkos notika mans pirmais un arī tajā pašā dienā otrais patstāvīgais dievkalpojums. Toreizējais LELB arhibīskaps Kārlis Gailītis 1. oktobrī mani izsauca pie sevis uz pieņemšanu LELB konsistorijā, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā, un mani nosūtīja ar komandējuma rakstu kalpošanā uz Tirzas un Velēnas draudzēm.

Mans pirmais dievkalpojums man vienmēr paliks atmiņā. Tās īpašās sajūtas bija vienreizēji skaistas. 1991. gada 4. oktobra rīts bija saulains, dzestrs, bet patīkams. Kokos jau iekrāsojās Latvijas rudens košās krāsas. Ienākot baltajā, senajā Tirzas baznīciņā, bija neparasti auksts. Manas rokas un kājas pirms un dievkalpojuma laikā drebēja ne vien no uztraukuma, bet arī no aukstuma. Tomēr pirmais satraukums pārgāja, redzot gaišās un smaidīgās cilvēku sejas. Pirmās trīs, četras baznīcas solu rindas bija pilnas ar bērniem un skolniekiem. Mans pirmais sprediķis baznīcā! Lai gan biju mājās un ceļā uz baznīcu (braucu no Rīgas līdz Tirzai ar autobusu) sprediķi kārtīgi pārlasījis vismaz desmit un pat vairāk reizes, šo savu pirmo sprediķi nolasīju kā cītīgs students, lai neizlaistu nevienu rakstīto vārdu, un acis uz draudzi pacēlu tikai tad, kad izlasīju pēdējo sprediķa vārdu, kas ir viens un tas pats visiem mācītājiem, – Āmen!

Baznīca bija tik auksta, ka runājot varēju saredzēt savu elpu, un lielais Dievgalda biķeris, kas tā jau man likās tik smags, šķita bija piesalis pie maniem pirkstiem. Tomēr, gods, kam gods, savā pirmajā dievkalpojumā neko nesajaucu, un tiku veiksmīgi līdz dievkalpojuma beigām. Pēc dievkalpojuma bērni un jaunieši mani apbēra ar rudens skaistajiem un daudzkrāsainajiem ziediem. Neatceros, ka vēl savā dzīvē būtu saņēmis tik daudz ziedu un smaidu!

I.N.: Kādi ir akadēmiskie grādi? Kad tie iegūtu?

D.M.: 1994. gadā – teoloģijas bakalaurs Latvijas Universitātē; 2010. gadā – Humanitāro zinātņu maģistrs teoloģijā un reliģijas zinātnēs Latvijas Universitātē.

I.N.: Kurās draudzēs esi kalpojis šajos 20 gados?

D.M.: No 1991. gada 4. oktobra līdz 1992. gada februārim kalpoju Tirzas un Vēlēnas draudzēs. No 1992. februāra līdz 1994. gada oktobrim Cesvaines un Liezeres draudzēs. No 1994. gada novembra līdz 1999. gada jūlijam Aizkraukles draudzē. No 1995. gada maija Jaunjelgavas draudzē. No 1996. gada septembra klāt nāca Daudzeses draudze. No 1997. gada arī kalpoju Skrīveru (Aizkraukles pag.) draudzē. No 1999. gada augusta līdz 2000.gada septembrim tiku komandēts uz Ķeguma, Tomes, Lēdurgas un Skultes draudzēm.

2000. gada aprīlī pirmo reizi LELB jaunākajā Baznīcas vēsturē, tika rīkots atklāts konkurss uz draudzes mācītāja vietu Rīgas Mārtiņa draudzē. Pieteicos uz šo mācītāja vakanto vietu. Jūlijā pienāca mana kārta pārbaudes dievkalpojumā, vēlāk Bībeles stundas vadīšanā; tikos uz pārrunām / interviju ar draudzes padomi un bija vēl daži citi pārbaudījumi. No pieciem kandidātiem Rīgas Mārtiņa draudzes padome par savu mācītāju izvēlējās mani, un kopš 2000. gada oktobra līdz 2009. gada 6. janvārim kalpoju Rīgas Mārtiņa draudzē.

Kopš 1997. gada oktobra līdz 2009. gada decembrim, paralēli draudzēm, kalpoju Latvijas Nacionāli Bruņotajos Spēkos Štāba bataljonā kā kapelāns. 2001. gada decembrī pēc Nacionālās Aizsardzības Akadēmijas virsnieku speciālistu kursa absolvēšanas saņēmu pirmo virsnieka pakāpi – leitnants. Paralēli kalpošanai Rīgas Mārtiņa draudzē kalpoju arī kā Nacionālās Aizsardzības Akadēmijas un Rīgas garnizona kapelāns, un no 2008. gada septembra līdz 2009. gada decembrim kā Sauszemes Spēku brigādes vecākais kapelāns.

Katrā no draudzēm, kur kalpoju, man patiešām ir palikušas labas, gaišas un neaizmirstamas atmiņas, jā, – arī bijuši pārbaudījumi, izaicinājumi un neizsakāmi lieli prieka mirkļi. Katrā no manām bijušajām draudzēm esmu atstājis daļu no savas sirds.

I.N.: Kādi gadījumi, piedzīvojumi visspilgtāk palikuši atmiņā no šiem 20 gadiem?

D.M.: Protams, ka varētu veselu grāmatu uzrakstīt par piedzīvotiem kurioziem, kas, laikam netrūkst nevienam mācītājam. Daudz jauku, smieklīgu un interesantu kuriozu manā kalpošanā ir skaistā notikumā – laulībās. Pa šiem gadiem esmu salaulājis gandrīz 500 pārus. Gandrīz katru no šīm laulībām atceros; pat laika apstākļus, mūziku, laulībnieku kustības, sejas izteiksmes utt.

Nekad neaizmirsīšu pirmās laulības Tirzas baznīcā, kad es vēl kā jauns teoloģijas students laulāju jaunu pāri 1991. gada Ziemassvētkos. Šo laimīgo pāri es nekad nebiju redzējis, vien pa telefonu izrunājis laulību ceremoniju. Jau iepriekš draudzes priekšnieks man bija sacījis, ka laulībnieki esot kārtīgi un ticīgi draudzes locekļi, lai es neuztraucoties un kā latvieši saka: Viss būs kārtībā! Jaunais pāris ļoti vēlējās savas laulības tieši Svētvakara dievkalpojumā. Bija sarunāts, ka laulībnieki ar vedējiem ienāks svinīgi baznīcā pēc Svēto Rakstu lasījumiem, skaisti skanot ērģelēm. Ārā bija patiešām pamatīga auksta, balta ziema, ceļi pieputināti un slideni. Laulībnieki kavējās. Baznīca pilna ar dievlūdzējiem, skaisti eglītē mirdz svecītes; lai gan baznīcā ir auksts, visi ir brīnumu gaidās, – liels notikums Tirzā, jo šķiet pat bērni zināja, ka paredzamas laulības. Pēc paredzētās Svēto Rakstu lasījumu vietas, skan ērģeles. Skan jau šķiet piecas minūtes, bet laulībnieku vēl nav. Kad jau piekto vai sesto reizi skanēja tā pati mūzika, beidzot – laimīgais pāris ienāk baznīcā un nostājās pie altāra. Tik nosalušus, bet laimīgus jauniešus, ar bērnišķīgu smaidu laikam vairs neesmu redzējis.

Baznīca jau šķiet kļuvusi pārpildīta, daudzi cilvēki stāv kājās. Redzot, ka līgavai ir samērā plāna kleita zem kažociņa, un man arī kājas jau pa to laiku bija nosalušas, sapratu, ka manai runai un ceremonijai jābūt pēc iespējas īsākai, jo vēl taču viss svētku dievkalpojums priekšā. Tad, kad nonācām pie laulību ceremonijas vietas, kad palūdzu man pasniegt gredzenus, tad, kā kaut kur redzētā filmā: vedējtēvs skatās uz līgavaini un līgavainis uz vedējtēvu, kurš arī bija gados jauns. Vispirms vedējtēvs visas kabatas pārbaudīja, bet, – nekā. Tad laimīgais līgavainis, no kura sejas smaids pārvērtās lielā izbrīnā, pārmeklēja visas iespējamās bikšu un žaketes kabatas, bet, – nekā. Draudze nekā nevar palīdzēt, bet tad, – vedējtēvs laimīgi kaut ko atceras, ka gredzeni ir palikuši mašīnā. Draudze atviegloti uzelpo, un kamēr vedējtēvs dodas pakaļ gredzeniem, atkal sāk skanēt tā pati ērģeļu mūzika, bet nu jau tikai vajadzēja atkārtot kādas divas vai trīs reizes, jo gredzeni laimīgi ir atrasti. Kopš šīm pirmajām laulībām, vienmēr jau iepriekš atgādinu un paprasu par laulību gredzeniem.

I.N.: Vai varētu par sevi sacīt, ka vairākās jomās šajos 20 ordinācijas gados esi bijis pirmais?

D.M.: Grūti jau tā uzreiz pateikt, bet tomēr par kādām no jomām tā varētu droši teikt. Esmu pirmais luterāņu mācītājs, kas ir saņēmis NATO virsnieka speciālista pakāpi, biju pirmais no luterāņu mācītājiem/kapelāniem misijā pie Latvijas karavīriem Kosovā. Noteikti ir vēl kādas jomas un notikumi, ko varētu apzīmēt ar vārdu – pirmais, atceroties kapelānu dienestu, kas bija tiešām svētīgs, ražens un Dieva vadīts laiks.

Man arī bija tā vienreizējā iespēja būt klāt pie pirmās luterāņu baznīcas celtniecības Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā Aizkraukles (bijusī Stučka) pilsētā, ko 1999. jūnijā iesvētīja arhibīskaps Jānis Vanags. Tā man tiešām bija jauna un neatsverama dzīves un pieredzes skola.

I.N.: Kādas ir labākās atmiņas par armijas kapelāna dienesta laiku?

D.M.: Man tiešām ir laimējies būt klāt pie Latvijas Nacionāli Bruņoto Spēku kapelānu dienesta veidošanas sākumiem un attīstības. Pa šiem gadiem Latvijas armijā kopā ar citiem kapelāniem tika izveidotas vairākas veiksmīgas garīgās un izglītības programmas un projekti, kas nesušas labus augļus. Vislielākais prieks, ka daudzi karavīri un virsnieki ir kļuvuši par kristiešiem, un vairāki simti no maniem karavīriem, kadetiem, virsniekiem un armijas darbiniekiem, tagad ir aktīvi draudzes locekļi daudzās Latvijas kristīgo konfesiju draudzēs. Protams, ka par to visu pateicība Dievam!

I.N.: Kā izvēlējāties kļūt garīdznieks? Kas uz to pamudināja?

D.M.: Tā nebija mana izvēle, bet Dievs mani izvēlējās! To es ar katru nodzīvotu stundu skaidri apzinos. Dievs jau no pašas bērnības mani caur dažādiem cilvēkiem, tuviniekiem, notikumiem pamazām, bet pavisam noteikti gatavoja manam aicinājumam kļūt par mācītāju. To tikai var labāk saprast, paskatoties atpakaļ. Kādreiz ir labi un pat nozīmīgi atskatīties pagātnē, lai varētu saprast, ka nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Esmu pārliecināts, ka par mācītāju nevar iemācīties, ja Dievs nav tevi aicinājis un svētījis šim uzdevumam. Lai gan daudziem mācītājiem tā ir izvēlēta profesija, par ko viņi saņem algu, tomēr ne visi, kas ir izmācījušies un valkā krustu, ir aicināti. Kādreiz ir ļoti skumji klausīties vai redzēt, ka ir mācītāji, kuriem ir uzticēta draudze, kuri tā īsti nemaz Dievam netic, un tas ir briesmīgi. Jebkurš mācītājs ir nepilnīgs, – ar saviem trūkumiem un vājībām, bet Dievs ir žēlastības bagāts un pacietīgs ar katru no mums. Dievs nepārtraukti katru no mums veido, pacietīgi, mīloši, pēc Viņa dievišķā plāna! Es vēl joprojām topu kā cilvēks, kā Dieva bērns, kā mācītājs, un, paldies Dievam, ka es vēl neesmu pabeigts.

I.N.: Cik liela ir draudze, kurai patreiz kalpo?

D.M.: Patreiz – 2014. gada jūlijā, Melburnas Latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē ir aptuveni 400 draudzes locekļu.

I.N.: Vai bieži apciemo savas draudzes locekļus? Zinot, ka Melburna ir liela pilsēta, cik stundas Tev vidēji nedēļā paiet pie stūres, cik km nākas nobraukt?

D.M.: Draudzes locekļu apmeklējumi mājās, aprūpes namos, Latviešu ciemā, slimnīcās un citur ārpus Svētā Krusta baznīcas telpām aizņem gandrīz 70% no manas kalpošanas laika. Apmeklējot draudzes locekļus un latviešu sabiedrību kopumā, nedēļā pie stūres tiek pavadītas vidēji vismaz 9 – 10 stundas un nobraukti tiek ap 400-450 km nedēļā. Protams, ka ir nedēļas, kad jābrauc lielāki attālumi, un garākas stundas jāpavada ceļā, bet tā jau man ir kļuvusi par ikdienas kalpošanu. Vidējais draudzes locekļu attālums no baznīcas varētu būt 30-35 km. Pa šiem trīsarpus nokalpotajiem gadiem Melburnā esmu bijis pie lielākās daļas no saviem draudzes locekļiem. Matemātiski skaitot, apmēram, 20% no draudzes locekļiem tagad dzīvo Latviešu ciemā. Vismaz 15%, kas dzīvo citos Austrāliešu veco ļaužu aprūpes namos un savās mājās, vairs nav un nebūs spējīgi atbraukt uz savu baznīcu vai piedalīties draudzes organizētajos sarīkojumos. Tāpēc arī daudz laika paiet, apmeklējot gados vecākus, vientuļākus, slimos un tālāk dzīvojošos draudzes locekļus. Priecājos, ka viņi mani arī labprāt gaida!

I.N.: Kādi spilgtākie brīži ir bijuši šai laikā, kas pavadīti Austrālijā?

D.M.: Pirmo reizi ierodoties Austrālijā 2010. gada jūlijā, mani pārsteidza lielā Austrālijas dažādība, krāsas un plašums. Pirmos spilgtākos brīžus piedzīvoju un izdzīvoju Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienās Melburnā 2010. gada decembrī, kurās arī piedalījos kā viens no koristiem. Pa nepilnu nedēļu iespēju iemācīties Kopkora dziesmas un dziedāju gan jauktajā korī, gan arī Sidnejas Latviešu vīru korī, kad dažas dienas viens no vietējiem koristiem bija jāaizstāj man neierastajā tenoru balss grupā.

Protams, ka šajā Austrālijas laikā man ir bijuši daudzi spilgti un neizmirstami mirkļi, un tie visi saistās ar satiktajiem, iepazītajiem cilvēkiem. Apciemojot latviešus arī citās Austrālijas pilsētās Sidnejā, Kanberā, Brisbanē un citur, – visur lielākā bagātība ir cilvēku dvēseles skaistums.

Man kā mācītājam lielākie gandarījuma un prieka brīži ir bijuši, kad redzi, kā cilvēki mainās, kā cilvēks spēj uzziedēt un atvērties Dieva mīlestībai. To ir grūti vārdos aprakstīt, bet, šie mirkļi ir visskaistākie, kuru dēļ ir vērts dzīvot!

IN: Ko vēlētos sacīt, uz ko aicināt un ko vēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

D.M.: Lai mēs novērtējam cilvēkus, kuri mums ir līdzās tur, kur mēs šobrīd esam. Lai mēs vairāk ieraudzītu citos to labāko, gaišo un vienreizējo, kas katram no mums ir dots.

Aicinu visus latviešus visās pasaules malās un vietās – lasīsim laikrakstu Latvietis!

IN: Pateicos par interviju! ■

Laikraksts Latvietis Nr. 318, 2014. g. 18. jūlijā

Ceturtdiena,
2020. g. 2. jūlijs

Kungs, Tu esi mūsu kungs, cik varens tavs vārds pār visu zemi! (Ps 8:2)

Marija teica: Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. (Lk 1:49)


Sakarā ar drošības pasākumiem Covid-19 vīrusa izplatīšanas ierobežošanai, sākot ar 22. martu, visi dievkalpojumi tiek atcelti līdz maija beigām.